Dewymo.com

Cik gan ir interesanti stāvēt vēsā vakara stundā pie atvērta loga, birdonot pelnus uz tumši zaļās jūras, kas plūst zem dzīvokļa loga un vērot nakts dzīvi. Saules apmirdzētajā laikā acīm segts skats, kas paveras tikai spozmei apdziestot. Vērot kā pretējās mājas logā aiz aizkariem spēlējas nerātnās sveču liesmiņas, kā plūst ēnas cita aiz citas. Noraudzīties no augšas uz večuku, kas ar kabatas bateriju meklē kādu drupačiņu maizes, kādu stikla gabaliņu, ko iespējams dosies nodot jau nākamajā rītā, lai varētu nodrošināt dzīvi vēl vienai dienai, vēl vienam vakaram, kad atkal būs jādodas meklējumos pa metāla dzīvības glābājām. Nolūkoties uz tik sīkajām radībiņām, kas klejot sāk tikai vēlā nakts stundā. Klusībā nodomāt, kā gan tev ir paveicies ar siltām zeķēm, siltu sedziņu, pajumti, kas nav tikai izcaurumota un izlijusi kartona kaste, kas nav kāda nojume vai tumšs pagrams, bet gan no ķieģeļiem veidots patvērums ar ko jādalās tikai pašam ar savu grūti izprotamo dvēseli. Vērot elektriskos jāņtārpiņus, kas tumsā rāda ceļu nakts klejotājiem. Raudzīties uz garām traucošiem gaismas stariem, dūmiem no privātmāju skursteņiem. Saprast, ka tev tomēr ir paveicies. Priecāties, ka vari redzēt visu to, kas citiem liegts.