Dewymo.com

Kad visa diena pavadīta birojā pie datora ekrāna pārrakstot kādas 16 lapaspuses (kopā) garu tekstu, tad iestājas panīkums un uznāk pavisam neliela vēlēšanās atslābināties. Protams, ka visvieglāk to ir darīt babojājot kādu smadzeņu šūnu un ieslīgstot pavisam nelielā mūzas reibonī, bet bez šķidrā velna, kas nebūt nenāk par labu ārējai čaulas, kas mūsdienās ir kļuvusi par vienu no noteicošajām lietām. Nonāku pie kārtējās divvientulības ar izdegušu draugu, kas man ļauj vienam atbrīvoties no visām domām un aizmirst par apkārtējiem trokšņiem, palielinot ārējās pasaules uztveri līdz maksimumam, jā līdz maksimumam. Nekad nebiju domājis, ka ieklausīšos lēni mirstoša datora dzesētāja aurojošajos kliedzienos un apnicīgi uzmundrinošajā sienas pulksteņa sekunžu rādītāja piesitienos. Bet tas viss kopā piešķir šim momentam ko īpašu. Vairs nevaru piecelties un pavērot vētraino vakaru, kas tumšajā nakts stundā valda aiz loga rūts, taču zinu vienu, ka tas viss ir tikai īslaicīga klaviatūras taustiņu klaboņas radīta domu kropļojuma izpausme. Ir tik daudz neatbildētu jautājumu un neizmeklētu ēnas piepludinātu domu nostūru, ko ittin nemaz nevēlos aplūkot. Tik tikko atbrīvoties no domas par to, ka varbūt esmu viens šajā pasaulē, izjauc telefona zvans. Otrā galā dzirdama satraukuma pilna balss, kas mudina mani pievērsties domāšanai un nākamās dienas problēmu risinājuma meklējumiem, kādēļ mani nevar atstāt mierā tieši tajos brīžos, kad tas ir visvairāk nepieciešams. Bet ko gan es mānu, kuram cilvēkam ir nepieciešama vientulība, ja viņš jau kopš pirmā radītā smilšu grauda ir būvēts ar domu nepalikt viens. Šādos brīžos sažņaudzas sirds un domās ielavās neizdzēšama doma par vientulību, ko pats esmu izveidojis, par nelaimīgajām stundām, ko pats esmu aizvadījis un nepanesamo augstprātību, kas radīta, jo nevēlos sevi darīt laimīgu. Vai tiešām man tik ļoti svēts ir sadisms pret sevi, ka nevaru sev pavērt pat vismazāko spraudziņu, lai šajā tumsā iešautos pat mazākais gaismas stariņš? Vai tiešām man tas patīk, bet es to neapzinos? Šī neizpratne agri vai vēlu darīs man galu - mokpilnu, sadistisku un vientuļās stundās, ja ne pat gadu desmitos aizvadītu dzīves apnikumu. Vai jebkad cilvēks ir nonācis tādā situācijā, ka patīkamās lietas var novest pie nepatīkama iznākuma? Es varu sniegt pilnībā apstiprinošu atbildi, jo tā ir mana ikdiena, panas nepatīkamās, paša radītās dzīves sastāvdaļa ar ko cīnīties ir neiespējami, vismaz tas nav izdarāms ar paša spēkiem. Varbūt tās ir bailes no tā, ka varu atgriezties pirmssākumos, ko visi apkārtējie dēvē par skaistiem un priecīgiem, kaut gan pats zinu, ka tā bija tikai manis paša radīta maska un aizsargmūris, lai es citiem būtu patīkams un pieņemams. Ja tā padomā, tad nekas nav mainījies, tikai šobrīd es vairs neslēpjos az vecās maskas, bet esmu to nomainījis pret citu, daudz krāšņāku un biezāku aizsargmūra slāni. Varbūt kādam var rasties jautājums - kāpēc tas viss ir nepieciešams - ziniet, es pats to nezinu, varu tikai pateikt to, ka man ir nepieciešams kāds, kas to nojauks un izlaidīs mani, kā arī nobrucinās manu paškritismu. Pietiks gvelzt, nobeigumam jāpiemin vien tas, ka ja nebūtu Dačuka, tad tas viss būtu daudz nepanesamāks.

Nekad nebiju domājis, ka kādreiz ko tādu teikšu, bet te nu es rakstu, domāju tā un nemainīšu savas domas. Kad vēl nebija jādzīvo un jāmācās Ventspilī, tā man likās skaistākā un jaukākā pilsēta, kur es jebkad būtu vēlējies dzīvot, bet tagad, kopš te dzīvoju jau kādus 3 mēnešus, redzu, ka van viss tik skaisti, kā mums, iebraucējiem to patiktos domāt.

Iebraucot pilsētā uzreiz iekrīt acīs tām tīkamais “Sveicināti!” uzraksts, kas izvietots uz moderni veidota monumenta. Braucot dziļāk redzams, ka visur izvietotas norādes un apmaldīties praktiski nav iespējams. Vecpilsēta pa labi, Jūra uz priekšu, Staldzenes stāvkrasts atpakaļ, ideāli. Visas ielas skaisti nobruģētas, košas, zāliens īss, jo īss, visur puķu podi, ziedi, viss savās vietās. Labāku pilsētu nevar vēlēties, ne? Nepareizi!

Pagaidām vienīgais, kas Ventspilī tik tiešām ir labs, tā ir Ventspils Augstskola, taču var jau būt, ka vēl nesaskatu tās lielākos mīnusus, bet mani ļoti apmierina visas lekcijas un programmas saturs pirmajam pusgadam. Bet pati pilsēta… Viss ir skaisti, taču tajā pašā laikā arī mākslīgi. Te viss ir roku radīts. Es, kā no vidzemes nācis, esmu pieradis pie dabas mātes izsētajām sēklām - kokiem, akmeņiem ceļa vidū, bedrēm un zaļiem uz brūniem, vējā šūpojošiem laukiem. Ventspilī nekā tāda nav, jo pat sīkākais akmentiņš ir novietots precīzi tā, kā tas izskatītos skaisti un nevienam netraucētu, bet tas nav viss. Ne tikai ārējais izskats ir nepatīkams, bet arī iekšējais, jeb paši cilvēki. Staigājot pa pilsētu, visu laiku var redzēt neapmierinātas, nomāktas, domu un dusmu grumbu izrotātas sejas, kas diezin vai pasmaidīs uz pretī nākošo garāmgājēju. Nemaz nedrīkst iedomāties par iespēju pasveicināt tevi caururbjošā skatiena nēsātāju, jo tad tu būsi iztraucējis viņa, zem smagākā betona lielgabarīta paslēpto domu, ko neviens neuzzinās. Ja vien es saprastu par ko šī noslēgtība un aizdomīgums. Laikam man nebūs aizskart šo, aiz desmit galaktigām spīdošo zvaigzni…

*Paldies manai mammai, kas mani atbalsta gan garīgi, gan materiāli!

Es gan pats neko diži no individuālās dzīvošanas nesaprotu, bet zinu to, ka ar katru dienu manas dzīves izmaksas palielinās, lai cik tālā Latvijas nostūrī es neatrastos. Zinu tikai to, ka 100Ls mēnesī man, kā studentam, sākumā likās ļoti daudz, bet tagad, kad jau dzīvoju viens pats, pats sev gādāju ēdienu, pašam jāmaksā par īri, nu jau arī par internetu un izrādās arī par komunālajiem, tie 100Ls sāk likties kā kluss, izmisuma pilns kliedziens. Ja tā parēķina, tad pašam pāri paliek tikai 50Ls. Šie 50Ls ir jāierēķina ēdienam un citām lietām, varbūt arī aizbraukšanai uz Rīgu. Ja es ikdienā apēdu apmēram 1.50Ls, tad jāsāk rēķināt, vai man ir izdevīgi dzīvot! Ēdienam vien 45Ls mēnesī. 5 paliek pāri. Hmm, ko gan es par to varētu nopirkt, varbūt jaunu NIKE atslēgu piekariņu? Ak, nē, pat tas maksā dārgāk. Es nežēlojos, es dusmojos. Kā šitā var piekāst cilvēku, ka pasaka, ka jāmaksā gan par internetu, gan par komunālajiem. Tad kāda velna pēc es tos 30Ls par īri maksāju. Vai tik dzīvošana kastē neizmaksā lētāk. Es laikam vēl esmu nepieredzējis un neko šajās lietās nesaprotu, bet tomēr zinu, ka students vienmēr būs tas, kuram nekad nebūs naudas. Ak, aizmirsu vēl piebilst, ka ceļš līdz Rīgai izmaksā 4Ls vienā virzienā! Ko es varu pateikt citiem? Par to nākamajā rakstā…