Dewymo.com

Palnām, pamazām tiek strādāts pie jaunā saita dizaina un tematikas. Tā kā ilgāku laiku te bija sākuši apkārt mētāties putekļu mākoņi, tad nu beidzot nolēmu to visu pārtraukt (pareizāk gan būtu atkal-uzsākt). Pašlaik ir nomainīts banneris un avatars, man personīgi patīk, ir izdomātas tēmas, par ko rakstīt un nerakstīt. Domāju beidzot pievērsties kādas konkrētas nozares blogam. Vēl neatklāšu kas tas būs (un vai maz vispār būs), bet varu pačukstēt, ka doma radās saistībā ar darbu - veidot blogu, kur ērti atrast svarīgāko informāciju un izglītoties konkrētā jomā (ja kāds šo ierakstu lasīs pēc ilgāka laika posma, tas nevajag pārprast, es, personīgi, tiešām mācos un mēģinu apgūt visu jaunāko šajā jomā. Tā tomēr ir vesela industrija!). Tad, nu, gaidīsim, cerēsim, turēsim īkšķus, lai viss ieplānotais izdodas un naktis nepaliek īsākas (tieši šajā laikā es sāku strādāt, jo pa dienu šāda veida “izklaidēm” nepietiek laika).

*ap sidri kļūst tik silti, kad attaisa logu vēsā rudens vakarā.

Tā īsti nesaprotu kas rudenī ir tik īpašs. Visus iepriekšējos gadus pat nejutu, ka rudens ir pienācis, bet tagad, kad esmu viens, uznāk tādas kā melanholijas lēkmes. Pēkšņi ne no šā, ne no tā garīgais pazeminās līdz nullei, pat zemāk, sāk likties, ka neesi nevienam vajadzīgs, sāk trakas, pat stulbas domas pa galvu rosīties. Mazs reibumiņš no mazā, baltā, papīrā tītā laimes nesēja. Dažreiz gribās sevi kauniāt, bet dažreiz tas šķiet pavisam pašsaprotams.

Tā es ar īsti nesapratu, ko viņa man ar to gribēja pateikt, es tikai pasmējos un mainīju tēmu. Vārdi skanēja šādi:”Man ir čības, nevari pat iedomāties kādas. Viscauri tādas pūkainās.” Varbūt man tas bija jāsaprot kā mājiens par turpmāko rīcību, varbūt arī nē. Vēlāk es ierados pie viņas un ieraudzīju ko pūkainu nākam man pretī. Manas brūni oranžās zamša ikdienas kurpes pat salecās ieraugot tik pūkainu radījumu. Izskatījās, man grasās uzbrukt kāds nenosakāmas izcelsmes radījums, bez mutes, bez acīm. Varbūt tas bija tā noaudzis, ka pat acīm priekšā bija spalvas. Nesaprašanā manas kurpes sāka lekt pretī nezināmajam radījumam. Te viena, te otra palecās. Kad abas bija pielekušas pūkainim klāt, augšā notika kāda nesaprotama vibrācija. Tā arī nenoskaidrojās, kas tas bija. Pēc tam pūkanās čības tika nosviestas kaktiņā un aizvietotas ar augstptātīgām, skoši sarkanām smalkā gala lēdijām. Tās lepni noskatījās uz nabaga bezspēcīgajiem pūku radījumiem un ar zamša kurpēm pazuda aiz kustīgā mūra, caur kuru bieži nāca visāda veida apavi. Tagad nabaga pūkainās čības vairs nelikās bīstamas. Tās bijapavisam noskumušas un bēdīgas, jo nevienam viņas vairs nevajadzēja.