Dewymo.com

Kad visa diena pavadīta birojā pie datora ekrāna pārrakstot kādas 16 lapaspuses (kopā) garu tekstu, tad iestājas panīkums un uznāk pavisam neliela vēlēšanās atslābināties. Protams, ka visvieglāk to ir darīt babojājot kādu smadzeņu šūnu un ieslīgstot pavisam nelielā mūzas reibonī, bet bez šķidrā velna, kas nebūt nenāk par labu ārējai čaulas, kas mūsdienās ir kļuvusi par vienu no noteicošajām lietām. Nonāku pie kārtējās divvientulības ar izdegušu draugu, kas man ļauj vienam atbrīvoties no visām domām un aizmirst par apkārtējiem trokšņiem, palielinot ārējās pasaules uztveri līdz maksimumam, jā līdz maksimumam. Nekad nebiju domājis, ka ieklausīšos lēni mirstoša datora dzesētāja aurojošajos kliedzienos un apnicīgi uzmundrinošajā sienas pulksteņa sekunžu rādītāja piesitienos. Bet tas viss kopā piešķir šim momentam ko īpašu. Vairs nevaru piecelties un pavērot vētraino vakaru, kas tumšajā nakts stundā valda aiz loga rūts, taču zinu vienu, ka tas viss ir tikai īslaicīga klaviatūras taustiņu klaboņas radīta domu kropļojuma izpausme. Ir tik daudz neatbildētu jautājumu un neizmeklētu ēnas piepludinātu domu nostūru, ko ittin nemaz nevēlos aplūkot. Tik tikko atbrīvoties no domas par to, ka varbūt esmu viens šajā pasaulē, izjauc telefona zvans. Otrā galā dzirdama satraukuma pilna balss, kas mudina mani pievērsties domāšanai un nākamās dienas problēmu risinājuma meklējumiem, kādēļ mani nevar atstāt mierā tieši tajos brīžos, kad tas ir visvairāk nepieciešams. Bet ko gan es mānu, kuram cilvēkam ir nepieciešama vientulība, ja viņš jau kopš pirmā radītā smilšu grauda ir būvēts ar domu nepalikt viens. Šādos brīžos sažņaudzas sirds un domās ielavās neizdzēšama doma par vientulību, ko pats esmu izveidojis, par nelaimīgajām stundām, ko pats esmu aizvadījis un nepanesamo augstprātību, kas radīta, jo nevēlos sevi darīt laimīgu. Vai tiešām man tik ļoti svēts ir sadisms pret sevi, ka nevaru sev pavērt pat vismazāko spraudziņu, lai šajā tumsā iešautos pat mazākais gaismas stariņš? Vai tiešām man tas patīk, bet es to neapzinos? Šī neizpratne agri vai vēlu darīs man galu - mokpilnu, sadistisku un vientuļās stundās, ja ne pat gadu desmitos aizvadītu dzīves apnikumu. Vai jebkad cilvēks ir nonācis tādā situācijā, ka patīkamās lietas var novest pie nepatīkama iznākuma? Es varu sniegt pilnībā apstiprinošu atbildi, jo tā ir mana ikdiena, panas nepatīkamās, paša radītās dzīves sastāvdaļa ar ko cīnīties ir neiespējami, vismaz tas nav izdarāms ar paša spēkiem. Varbūt tās ir bailes no tā, ka varu atgriezties pirmssākumos, ko visi apkārtējie dēvē par skaistiem un priecīgiem, kaut gan pats zinu, ka tā bija tikai manis paša radīta maska un aizsargmūris, lai es citiem būtu patīkams un pieņemams. Ja tā padomā, tad nekas nav mainījies, tikai šobrīd es vairs neslēpjos az vecās maskas, bet esmu to nomainījis pret citu, daudz krāšņāku un biezāku aizsargmūra slāni. Varbūt kādam var rasties jautājums - kāpēc tas viss ir nepieciešams - ziniet, es pats to nezinu, varu tikai pateikt to, ka man ir nepieciešams kāds, kas to nojauks un izlaidīs mani, kā arī nobrucinās manu paškritismu. Pietiks gvelzt, nobeigumam jāpiemin vien tas, ka ja nebūtu Dačuka, tad tas viss būtu daudz nepanesamāks.